Kad pirms vairāk nekā gada rakstīju par iespējamiem kara Ukrainā scenārijiem, kā pirmo un galveno paredzēju ilgstošu kara darbību ar Krievijas ekonomikas pārveidošanos par kara ekonomiku, tās atkarības mazināšanos no resursu eksporta un masveida militārās industrijas ražošanas apjomu pieauguma. Tas nozīmē šīs agresīvās valsts militārā potenciāla un, līdz ar to, arī draudu Latvijai, visai Baltijai un lielai Eiropas daļai apdraudējuma pieaugumu. Šis scenārijs ne tikai pilnībā attaisnojas, bet izvēršas plašumā ar arvien ciešāku citu autoritāru valstu, it īpaši Ķīnas, arī Irānas un Ziemeļkorejas, iesaisti karā Krievijas pusē, ko arī atspoguļoju minētajā rakstā kā ceturto scenāriju.

Turklāt, ne tuvu nav noticis straujš Krievijas ekonomikas sabrukums Rietumu ieviesto sankciju dēļ, kā to bija prognozējuši daudzi rietumvalstu un pat daži pašas Krievijas eksperti. Tieši pretēji – Krievija spējusi savu ekonomiku ne tikai nosargāt, bet daļēji arī attīstīt, tiesa, galvenokārt uz militārās industrijas un ar to saistīto nozaru rēķina. Taču tas nemaina faktu.

Var, protams, šaubīties par šāda IKP tempa ilgtspējību, jo izaugsme lielā mērā ir balstās uz valsts finansētiem ieguldījumiem ieročos un munīcijā, lai uzturētu armijas karotspēju. Teorētiski ilgākā laikā tas valsts attīstībai nenesīs atdevi un arī kavē krievu dzīves līmeņa paaugstināšanos. 

Taču, lai cik nepatīkams cenu pieaugums valsts iekšienē nebūtu, tā tālāka ietekme uz ekonomiku pagaidām tiek kontrolēta ar Krievijas Centrālās bankas noteiktajām augstajām procentu likmēm – kopš 2023.g. beigām – 16%.

Tajā pat laikā, ir apstākļi, kas liek šaubīties par Rietumu sankciju iespējamo reālo ietekmi uz iepriekš minētajām prognozēm par Krievijas IKP samazināšanos. Neaizmirsīsim, ka vēl šī gada martā ASV uzstājīgi mudināja Ukrainu atteikties no uzbrukumiem Krievijas naftas industrijai, jo tas varot paaugstināt naftas cenas pasaules tirgū [2]. Brent cenām tiešām bija tendence palielināties, kas bija vērojams jau no paša 2024. gada sākuma, taču tam bija arī citi iemesli, vismaz daļēji. Turklāt, jau drīz vien – no šī gada aprīļa līdz pat jūnija sākumam šī tendence izmainījās pretējā virzienā, bet Ukrainas uzbrukumi Krievijas naftas infrastruktūrai tikai pastiprinājās.

Ko no šī visa konteksta varam secināt? Pirmkārt, Rietumu novēlotās un divkosīgās sankciju politikas dēļ, Krievijas ekonomikas izturība līdz ar iedzīvotāju atbalstu un sabiedroto, galvenokārt Ķīnas, palīdzību, izrādījusies daudz lielāka, nekā pat labākie stratēģi to bija iedomājušies. Nekādas impērijas šķelšanās un sabrukuma pazīmes arī nav vērojamas, par ko, analizējot iespējamos kara scenārijus, arī jau rakstīju.

Rietumi ir politiski pārāk vāji (vienmēr tādi bijuši) lai noteiktu tādu Krievijas blokādi, kas, ja ne pilnībā izslēgtu, tad līdz minumam samazinātu tās iespēju mobilizēt karam nepieciešamos resursus. Par to liecina jau gadu desmitiem noteiktās ekonomiskās sankcijas Irānai vai Ziemeļkorejai. Taču tās, nez kāpēc, nav ne iznīkušas, ne padevušās, bet, tieši pretēji, ar savu militāro potenciālu ir pieaugošs drauds starptautiskajai drošībai.

Otrkārt, tagad Latvijas un Baltijas kontekstā ir jārēķinās, ka Krievijas karš Ukrainā visdrīzāk būs ilgstošs un arvien vairāk pieaug iespēja, ka tas no pašreizējās lokālā kara Ukrainā, jeb Trešā Pasaules hibrīdkara, jeb vienkāršākiem vārdiem – kara “zem deķa” stadijas, izvērsīsies reālā globālā karā. 

Treškārt, ja Krievija netiks izšķiroši sakauta un padzīta no Ukrainas un, vismaz pagaidām, tuvākajā nākotnē, tas ir maz ticams. Var arī nebūt nekādas pauzes 3-5 gadu garumā, kā prognozē daži militārie stratēģi. Līdz ar to Rietumiem var nebūt nekādas atelpas lai sagatavotos plašākam Krievijas uzbrukumam, tagad jau arī kādām no NATO valstīm. Karadarbības eskalācija turpināsies nepārtraukti un tajā tiks ierauti dažādu valstu cilvēku un materiālie resursi pieaugošos apjomos. Šādam variantam Rietumi un, Latvija ne tik, nav gatavi un ir skaidri redzams, ka pašreizējā Rietumu maigas agresora “atturēšanas” un pakāpenisku aizsardzības pasākumu politika un stratēģija nestrādā.

NATO valstu iekšējā un ārējā politikā daudz ātrāk jānotiek pārejai uz kara režīmu. Tas nozīmē maksimālu izmaksu samazināšanu absurdām un maznozīmīgām iniciatīvām, kā virkne “zaļā kursa”, “atvērtās sabiedrības” un tml. populistisku politisku pasākumu, bet ietaupītos līdzekļus jānovirza iekšējās un ārējās drošības ātrai nostiprināšanai.

Jāpārskata arī Rail Baltica projekta turpināšanas nepieciešamība. Ņemot vērā Ukrainas kara pieredzi un novērojamo uzbrukuma ieroču iespējas jau šobrīd, šī dzelzceļa stratēģiskā nozīme ir stipri apšaubāma. Pat šī projekta tūlītēja konservācija, kas būtu jāveic nekavējoties un jāsaglabā vismaz līdz kara beigām, tāpat prasīs ievērojamus līdzekļus, kas nepieciešami valsts drošības nostiprināšanai.

Latvijas gadījumā neveiktās dekolonizācijas dēļ īpaši kritiska joma ir iekšējā drošība. Runa ir par latento piekto kolonu, kuras ievērojama daļa formāli ir Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi, bet patiesībā noteiktos apstākļos, kā to rāda arī Ukrainas pieredze, var izpausties ar agresīvu destruktīvu rīcību, nemaz nerunājot par sašķeltas sabiedrības sekām ilgtermiņā, ko vērojam kopš PSRS okupācijas sākuma. Tādēļ nepieciešams pilnībā pārskatīt visus 1990. gada Latvijas PSR Augstākās Padomes un vēlāko Saeimas un valdības, zem Krievijas militārā (Krievijas armija tika izvesta 1994.g.) un Rietumu divkosīgā politiskā spiediena pieņemtos politiskos un tiesiskos aktus. Tos vai to daļas jādenonsē ar mērķi pavērt ceļu Latvijas neatkarības pilnīgai atjaunošanai Ženēvas konvencijas un Eiropas Parlamenta 1983. gada 13. janvāra rezolūcijas par Baltijas valstīm [3] kontekstā.  (Skat. Dekolonizācijas jautājums).

Daudzus pasākumus PSRS laikā iebraukušo imigrantu un to pēcteču repatriācijai uz to izcelsmes dzimteni var veikt arī šobrīd. Taču tam nepieciešama aktīva un konsekventa Saeimas un valdības rīcība. 

Avots: Uldis Osis – Raksti